KOBO ABE

CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

Biezas šūnainu dūņu kārtas piecu kilo­metru dziļumā, nekustīgas un sastingušas, savēlušās pinkainas gluži kā aizvēsturiska zvēra āda, pēkšņi uzburba un tajā pašā mir­klī arī izjuka, pārvērzdamās tumšos verdošos mutuļos un apdzēsdamas neskaitāmās plan­ktona zvaigznītes, kas virmoja caurspīdīgajā tumsā.

Skatienam atklājās plaisu izvagotais zem­ūdens līdzenuma klinšainais pamats. No plai­sām, šķiežot uz visām pusēm putas, sāka spraukties laukā stīgra, brūnā nokrāsā vi­zoša masa un izlaida vairāku kilometru ga­rumā kā vecas priedes saknes savijušos dzi­numus. Izvirdums kļuva arvien spēcīgāks, izzuda magmas tumšais mirdzums, tikai milzī­gais tvaiku stabs, mežonīgi virpuļodams un plezdamies, strauji un nedzirdami lauzās cauri uzvandītajām dūņām. Taču ari šis stabs, nenokļuvis līdz ūdens virsmai, izgaisa kā ne­bijis, iejukdams milzīgajā ūdens masīvā.

Tieši tajā laikā divas jūdzes uz rietumiem no šejienes uz Jokohamu devās preču-pasa- žieru tvaikonis. Kad kuģa korpuss pēkšņi no­drebēja un iebrikšķējās, šis apstāklis ne ko­mandas locekļus, ne pasažierus nesatrauca.