Tikai mirkli viņi saskatījās neizpratnē. Sar­dzes virsnieks uz komandtiltiņa izbrīnījies pamanīja veselu baru izbijušos delfīnu, kas izlēca no ūdens, kā arī acumirklīgu jūras krā­sas maiņu, taču šīs pazīmes viņam nelikās tik nozīmīgas, lai tās ierakstītu kuģa žurnālā. Pie debesīm kā kvēlojošs dzīvsudrabs zvī­ļoja jūnija saule.

Taču tik tikko manāma ūdens svārstība — milzu cunami sākums — okeāna dzīlēs jau vēlās uz kontinenta pusi grandiozos viļņos ar ātrumu divsimt septiņdesmit kilometru stundā.

Elektronu skaitļošanas mašīna savā ziņā ir domājoša mašina.

Tā spēj domāt, bet nevar izvirzīt problēmas. Lai mašīna sāktu domāt, nepieciešams

tās rīcībā nodot tā saucamo programmas karti — lapu ar mašīnai saprotamā valodā uzrakstītiem jautājumiem.

Kad es atvēru durvis, mans asistents Joriki, kas darbojās ap minēto ierīci, pagrie­zies pret mani, jautāja:

—    Nu, kas jauns komisijā?

Mana sejas izteiksme acīmredzot pauda iz­misumu, tā ka viņš, nesagaidījis atbildi, klusu pie sevis nolamājās un pagrūda sānis darba rīkus.

—    Uzvedies pieklājīgi! — es teicu.

Viņš negribīgi noliecās un pacēla skrūv­griezi. Pamētāja to plaukstās un, pastiepis zodu uz priekšu, vaicāja:

—    Kad beidzot varēsim ķerties pie darba?

—    Kā lai es to zinu?

Es biju nikns un nevarēju vienaldzīgi no­skatīties, ka citi dusmojas.