Es zinu, ka dažiem cilvēkiem šī mašīna ir bīstama. Kad mēģinājām pareģot zirgu skriešanās sacīkšu rezultātus, rīkotāji sacēla troksni un piespieda mūs pārtraukt darbu. Toreiz biju tik naivs, ka priecājos par savas mašīnas briesmīgo reputāciju, taču tagad saprotu, ka toreizējais incidents bija pirmais nelaimi vēstījošais brīdinājums, ka galu galā mūs atstums pavisam. (Nezinu, uz cik balstiem turas pasaule, bet vismaz trīs no tiem droši vien ir tumsonība, analfabētisms un trulums.) Starp citu, toreiz mēs vēl virzījāmies kalnup un es loloju visrožainākās cerības. Nezinu, kādēļ, bet mani sevišķi mīlēja bērni; es bieži figurēju krāsaino komiksu lappusēs, kurās bija attēlots, kā es, robotu pavadīts, nāku no savas CZP institūta laboratorijas (īstenībā mašīna sastāv no vairākām metāla kastēm, kas izvietotas «E» veidā apmēram septiņdesmit kvadrātmetru lielā laukumā, taču komiksos, redzams, nākamo gadsimtu notēlo jumam
roboti vajadzīgi ka ēst) un pieveicu visādus neģēļus.
Beidzot mašīna bija noregulēta, un pienāca laiks sākt to vingrināt un apmācīt. Bez izglītības un dzīves pieredzes cilvēks pat ar savām smadzenēm nekur neder.