4
Pareģošanas mašīnas radīšanu nolēmām atzīmēt ļoti svinīgi. Kādu uzdevumu tai dot vispirms? Izsūtījām anketas, sarīkojām pārrunas. Sāka strādāt speciāla komisija, žurnālisti gaidīja savu kārtu. Pēkšņi pienāca ziņa, ka iedarbināta «MASKAVA-2».
Šis jaunums slēpa sevī ļaunu joku. Man šo faktu paziņoja agri no rīta pa telefonu no kādas redakcijas.
Stāsta, ka šī «MASKAVA-2» jau esot kaut ko pareģojusi. Tā paziņojusi, ka nākotne noteikti piederot komunistiskajai sabiedrībai. Nu, kā? Ko jūs par to domājat, sensei? …
Man tas viss šķita gaužam uzjautrinoši, un es neviļus iesmējos. Starp citu, nekā smieklīga tur nebija. Raudāt vajadzēja, nevis smieties, — ne jau bieži gadās dzirdēt ziņas, no kurām dabū vēdergraizes.
Institūtā par to vien runāja. Es jutos nožēlojami. Ne jau tikai tāpēc, ka mūsu mašīnai nelaimējās. Piedevām mani vēl sagrāba kaut kādu lielu nepatikšanu priekšnojauta.
Jaunie līdzstrādnieki sprieda:
— Mašīnai nav jāpareģo tādas banālas lietas.
— Kādēļ ne? Bet ja nu tā ir taisnība?
— Varbūt šis pareģojums ir safabricēts?
— Gluži manas domas. Jau tas vien ir smieklīgi, it kā nākotnei esot jābūt ar kaut kādu «ismu».
— Nedomā par to kā par «ismu», tad nebūs smieklīgi. Tas ir pavisam vienkārši — no ražošanas līdzekļu privātīpašuma pāriet uz pavisam citu īpašumu …