Tik barga mūsu sabiedrotā nostāja nevarēja neiespaidot mūsu darbu. Tas, no kā es biju baidījies, beidzot notika. Tajā pašā dienā ap pulksten trijiem institūta direktors man pasniedza ielūgumu uz programmēšanas komisijas ārkārtējo sēdi. Izrādījās, ka komisija reorganizēta un sēde sanāks pavisam citā sastāvā. Statistikas pārvalde bija rīkojusies bez jebkādām ceremonijām. Ja neskaita direktoru un mani, komisijā nebija vairs neviena speciālista — visi bija jauni, un tās locekļu skaits bija stipri sarucis.
Sēde, kā vienmēr, notika institūta galvenās ēkas otrajā stāvā. Agrāk, ieradušies uz sēdi, mēs labprāt apmainījāmies ar jokiem un asprātībām, piemēram, — kas notiktu, ja jaunlaulātajiem pareģotu šķiršanās dienu. Tagad šeit valdīja pavisam cits noskaņojums. Pirmais piecēlās Statistikas pārvaldes ierēdnis — kāds Tomojasu, kas uzņēmās vadītāja lomu.
— Jaunā komisija, — viņš teica, — patur tikai veco nosaukumu, bet tās būtība no šās dienas izmainīsies pašos pamatos. Piekodinu jūs ņemt to vērā. Valdības aprindas vienprātīgi secinājušas, ka iepriekšējo pētījumu laiks beidzies un jāsāk sastādīt programma, kas šoreiz ar vislielāko atbildības sajūtu jādara tikko ieceltajai komisijai. Tas nozīmē, ka bez šīs komisijas speciālas atļaujas pareģošanas mašīnu turpmāk aizliegts ieslēgt.