— Tad paliksim pie otra projekta? Iedzīvotāju nodarbinātība pēc pieciem gadiem, nemainoties naudas apgrozībai…
— Tas arī neder, — garais iebilda un paskatījās uz pārējiem locekļiem, it kā gaidīdams viņu atbalstu.
— Nu, zināt, tādu jautājumu, kas nebūtu saistīti ar politiku, laikam vispār nav.
— Jūs tā domājat?
— Un jūs?
— Mēs gribētu, sensei, lai jūs par to padomātu … Mums trūkst jebkāda priekšstata par to, ko var vai nevar veikt ar pareģošanas mašīnu …
— Nu labi, bet trešais projekts? Prognoze par kārtējo parlamenta vēlēšanu rezultātiem …
— Prātu var zaudēt! … Šis taču ir visneiespējamākais no visiem jūsu projektiem!
— Piedodiet, — sarunā iejaucās komisijas loceklis, kurš visu laiku bija klusējis. — Es nekā nevaru saprast vienu… Atkarībā no tā, vai cilvēks zina vai nezina pareģojumu, viņš, saprotams, izturas dažādi. Bet, ja šo pareģojumu dara zināmu atklātībai, vai tas vairs piepildās?
— Jau divdesmit reižu to visu esmu skaidrojis iepriekšējai komisijai, — es atbildēju.
Acīmredzot mans tonis nebija visai laipns, jo lektora lomu steigšus uzņēmās Tomojasu.
— Tādā gadījumā izdara jaunu pareģojumu, kurā ir ņemts vērā, kā cilvēki rīkojas, zinot pirmo pareģojumu.