Es pieprasīju vārdu. Direktors satraukti pavērās manī.
— Bet kā ar programmas projektu, — es jautāju, — ko izstrādājusi iepriekšējā komisija? Vai var cerēt, ka mēs to apstiprināsim?
•— Kuru projektu? — garais ieskatījās To- mojasu papīros.
— Bija taču pavisam trīs… — Tomojasu apjucis šķirstīja papīrus.
— Kādēļ trīs? Es runāju par pirmo, kas ir izstrādāts un pieņemts. Darba vērtības un samaksas problēma atkarībā no mehanizācijas tempiem. Atliek tikai izvēlēties kontrolei uzņēmumu un …
— Pag, pag, sensei, — mani pārtrauca Tomojasu. — Tiesības izlemt komisija ieguvusi tikai šīsdienas sēdē. Tas, kas bijis agrāk, pats par sevi saprotams, zaudējis spēku …
— Bet mums taču viss ir sagatavots!
— Nē, nekas neiznāks, — garais sacīja. — Man šis projekts neliekas izdevies. Pārāk liels risks. Šo problēmu iespējams saistīt ar politiku, jūs saprotat…
Viņš iesmējās, sakniebis lūpas, un viņa omulīgajiem, skaļajiem smiekliem piebalsoja pārējie komisijas locekļi. Nesapratu, kas bija smieklīgs. Garastāvoklis man bija galīgi sabojāts.
— Nu redzat, jūs nesaprotat. Tas taču ir tikpat kā atzīt «MASKAVAS-2» uzvaru! _
— Patiešām! To viņi tikai grib panākt. Acis jātur labi plati vaļā …
Visi atkal iesmējās. Tā tik bija komisija! Salasījies kaut kāds idiotu bars. Starp citu, es vairs negribēju strīdēties. Politiku nevaru ciest ne acu galā. Ja nu par nederīgu atzīts pirmais projekts, tad tā vietā tūlīt jāizvirza cits. (