— Hm … Parasti hipotēžu efektivitāte ir apgriezti proporcionāla pagājušajam laika posmam un zūd paātrināti. Kā jūs paši varējāt pārliecināties, pareģošanas iespējas pretēji cerībām ir ierobežotas, vai tā nav? Ja ļauj nokrist glāzei, tā saplīst. Lai to uzzinātu, nav nemaz jāaicina talkā pareģošanas mašīna, vai nav tiesa? Tas pat skolēnam zināms. Nu, droši vien tiks atrastas iespējas izmantot to kā mācību līdzekli. Bet es domāju, ka nevajadzētu lolot pārāk rožainas cerības.
Toreiz es aiz skaudības nespēju nekur rast mieru. Ja sēdēšu, rokas klēpī salicis, tad noteikti atpalikšu. Nē, man nebūs miera, ie- kāms nemēģināšu pats uzbūvēt tādu mašīnu. Un es drāzos pie institūta direktora, skrēju pie paziņām. Neviens nekādu dziļāku interesi par manu priekšlikumu neizrādīja. Pavisam mani nobeidza kāds rakstnieks, kura smērējumu kā mana domubiedra uzstāšanos nodrukāja blakus intervijai. (Nav nekā šausmīgāka par tumsonību.)
«Ļoti iespējams, ka brīvību zaudējušos komunistus sagaida tikai tāda nākotne, kādu var pareģot mašīnas. Bet mums, kas ceļ savu nākotni, balstoties uz brīvu gribu, šīs mašīnas neko nenozīmē. Papūlieties parādīt mūsu nākotni tādā mehāniskā spogulī, un jūs redzēsiet, ka spogulis kļūs caurspīdīgs kā loga stikls. Par visu vairāk es baidos, ka ticība pareģošanas iespējai var iedragāt mūsu morāli…»