—          Ak jā, atceros Āziju. No tās ieradās mongoļi.

—          Šeit virszemē reiz atradās pilsēta, kuru sauca par Simlu.

—          Vai esat kādreiz dzirdējusi par mon­goļiem un Brisbeinas skolu?

—    Nē.

—    Brisbeina arī atradās virszemē.

—           Atļaujiet jums parādīt kalnus šeit pa labi. — Stjuarte atvilka metāla aizkaru. Ska­tienam pavērās galvenā Himalaju kalnu grēda. — Šos kalnus kādreiz sauca par Pa­saules Jumtu.

—    Kas par muļķīgu nosaukumu!

—           Neaizmirstiet, ka pirms civilizācijas uzplaukuma tie šķita neizdibināma siena, kas sniedzas līdz zvaigznēm. Toreiz ticēja, ka to virsotnēs varot dzīvot tikai dievi.

—           Kā gan mēs esam progresējuši! Paldies Mašīnai! — teica Vašti.

—           Kā gan mēs esam progresējuši! Paldies Mašīnai! — stāvēdams gaitenī, kā atbalss at­kārtoja pasažieris, kas pagājušajā naktī bija pazaudējis Grāmatu.

—    Un kas ir tā baltā viela kalnu plaisās?

—    Esmu aizmirsusi, kā to sauc.

—           Lūdzu, aizvelciet aizkaru, šie kalni man nerosina nekādas domas.

Himalaju ziemeļu kraujas vēl snauda dziļā ēnā, bet Indijas puses nogāzē tikko bija uz­varējusi saule. Meži bija iznīcināti literatū­ras laikmetā, lai ražotu avīžu papīru, bet

kalnu sniegi vēl aizvien modās, lai mirdzētu rītausmā, un mākoņu lēveri vēl aizvien rāmi klīda gar Kinčinjanga krūtīm.