Un tad saule, pacē­lusies augstāk, iespīdēja tieši kabīnē, pārplū­dinot tās sienu ar zeltainas gaismas jūru, kas, viļņodamās kuģa svārstību ritmā, tuvo­jās aizvien vairāk kā biedējošs paisums. Ja Vašti neuzmanīsies, saules stari skars viņas seju. Drebēdama šausmās, viņa pie­zvanīja stjuartei. Arī stjuarte sabijās, taču nevarēja neko darīt — aizkaru salabot ne­bija viņas spēkos. Viņa varēja tikai piedā­vāt dāmai citu kabīni.

Cilvēki visā pasaulē bija gluži vienādi, tomēr gaisa kuģa stjuarte, varbūt tādēļ, ka viņai bija īpatnēji pienākumi, mazliet atšķī­rās no pārējiem. Stjuartei bieži jāuzrunā pasažieri tieši, un tas bija iespaidojis viņas uzvedību un padarījis viņu parupju. Kad Vašti iekliegdamās centās izvairīties no sau­les stariem un gandrīz paklupa, stjuarte uz­vedās gluži barbariski — pastiepa roku, lai viņu atbalstītu.

—    Ko jūs iedrošināties! — pasažiere iesau­cās. — Jūs aizmirstaties!

Stjuarte samulsa un atvainojās, ka nebija ļāvusi Vašti nokrist.. Cilvēki cits citu nekad neaizskāra. Pateicoties Mašīnai, šī paraša bija atmiruši.

—    Kur mēs pašlaik atrodamies? — Vašti augstprātīgi vaicāja.

—    Mēs lidojam virs Āzijas, — stjuarte at­bildēja, cenšoties būt pieklājīga.

—    Virs Āzijas?

—    Lūdzu, piedodiet manu vienkāršo iz­teiksmes veidu. Esmu pieradusi vietas, ku­rām lidojam pāri, nosaukt to nemehāniska­jos vārdos.