— Šeit man nerodas galīgi nekādas domas, — Vašti nomurmināja un paslēpa Kaukāzu aiz metāla aizkara.
Vakarā viņa atkal paskatījās laukā. Tagad viņi lidoja pāri ar daudzām sīkām saliņām piekaisītai zeltainai jūrai, kurā iesniedzās arī viena pussala.
— Nav nekādu domu, — Vašti atkārtoja un paslēpa Grieķiju aiz metāla aizkara.
ii daļa LABOŠANAS APARĀTS
Vestibils, lifts, tunelis, platforma, slīdošās durvis — atkārtojas viss, kas Vašti aizbraucot no viņas istabas, tikai otrādā kārtībā, un viņa nonāca dēla istabā. Abas istabas bija tik līdzīgas kā divas ūdens lāses, un Vašti droši varēja apgalvot, ka apciemojums ir gluži lieks. Pogas, slēdži, pults ar Grāmatu, gaiss un tā temperatūra, apgaismojums — viss gluži tāds pats. Un, ja nu beidzot Kuno — miesa no viņas miesas un kauls no viņas kaula — stāvēja cieši blakus, kāds no tā bija labums? Vašti bija pārāk labi audzināta, lai paspiestu dēla roku.
Acis novērsusi, viņa sacīja:
— Te nu es esmu. Ceļojums bija briesmīgs un stipri aizkavēja manu garīgo attīstību. Tas nebija to vērts, Kuno, patiešām nebija vērts. Mans laiks taču ir pārāk dārgs. Mani gandrīz skāra saules gaisma, bez tam sastapu ļoti rupjus cilvēkus. Pie tevis varu palikt tikai dažas minūtes. Pastāsti, ko vēlies man teikt, un tad man tūlīt jādodas atpakaļ.