Un pie­nāks laiks, — lektora balss kļuva spēcī­gāka, — kad cilvēki spēs pacelties pilnīgi pāri faktiem, pāri iespaidiem, tā būs paau­dze, kurai nebūs pašai savas sejas, paaudze, kas

«būs dievišķīgi brīva no individualitātes kauna».

Tā Franču revolūciju redzēs ne tādu, kāda tā bija, ne arī tādu, kādu gribētu redzēt, bet gan tādu, kāda tā būtu, ja risinātos Mašīnas laikmetā.»

Lekciju apsveica vētraini -aplausi, kas lie­cināja, ka sabiedrības apziņā jau nobriedusi doma, ka visi virszemes fakti jāignorē un respiratoru aizliegums ir pozitīvs ieguvums. Daži pat ieminējās, ka vajadzētu aizliegt arī gaisa kuģus. Gaisa kuģus tomēr neaizliedza, jo tie ļoti dziļi bija iesakņojušies Mašīnas sistēmā. Tomēr gadu no gada tos lietoja aiz­vien retāk, un domājoši cilvēki tos gandrīz nemaz vairs nepieminēja.

Otrs svarīgs notikums bija reliģijas atjau­nošana.

Arī par to paziņoja plaši izslavētā lekcijā. Visi klausītāji juta godbijīgās cieņas pilno noskaņu, kādā beidzās šā svarīgā jautājuma iztirzāšana, un lekcija rada dziļu atsaucību visu sirdīs. Tie, kas jau sen slepeni pielūdza Mašīnu, tagad skaļi pacēla savas balsis. Viņi stāstīja par dīvaino, svētsvinīgo mieru, kas tos pārņem pēc Mašīnas Grāmatas lietoša­nas, par prieku, ko rada Grāmatas ciparu at­kārtošana, lai cik nenozīmīgi tie liktos, par ekstāzi, kas tos pārņem, aizskarot kādu pogu, lai cik nesvarīga tā būtu, vai arī pie­spiežot elektrisko zvanu, kaut arī tas būtu pilnīgi lieki.