«Mašīna,» viņi sludināja, «mūs baro un apģērbj, Mašīna rūpējas par mūsu mājokli; ar Mašīnas starpniecību mēs sarunājamies un redzam cits citu. Mēs eksistējam tikai Mašīnā. Mašīna veicina ideju rašanos un iznīdē māņticību. Mašīna ir visvarena un mūžīga. Lai slavēta Mašīna!»
Drīz vien šo svinīgo uzrunu nodrukāja Grāmatas pirmajā lappusē. Katrā jaunā Grāmatas izdevumā tā uzpūtās aizvien vairāk, izvēršoties par komplicētu slavināšanas un pielūgšanas sistēmu. No vārda «reliģija» cītīgi izvairījās, un teorētiski Mašīna vēl aizvien skaitījās cilvēku radīta un cilvēku vadīta. Tomēr īstenībā visi, izņemot tikai dažus reakcionārus brīvdomātājus, pielūdza to kā dievību. Pielūgsme izpaudās ļoti dažādi. Vienu ticīgo visvairāk sajūsmināja zilā optiskā plate, ar kuras starpniecību viņš redzēja citus ticīgos; otrs pielūdza Labošanas Apa
rātu, kuru ķecerīgais Kuno bija salīdzinājis ar tārpiem; kāds cits dievināja liftus, un vēl kāds cits — Grāmatu.