Dēla vārdi atkal satrieca Vašti.

—    Māt, tev jāatbrauc kaut vai tikai tāpēc, lai paskaidrotu man, kas tur ļauns, ja ap­meklē virszemi.

—    Nekā ļauna jau nav, — viņa savaldī­jusies atbildēja, — bet nav arī nekā laba. Virszemē ir tikai putekļi un dubļi, nav vairs nekā dzīva, un tev būs jālieto respirators, citādi ārējā gaisa aukstums tevi nogalinās. Arējā gaisā taču uz vietas jāmirst.

—     To visu es zinu un, protams, būšu ļoti piesardzīgs.

—    Bez tam . . .

—    Jā?

Viņa pārdomāja un rūpīgi izvēlējās vār­dus, jo dēlam bija īpatns raksturs, bet Vašti gribēja viņu atrunāt no šā pasākuma.

—     Tas ir pretrunā ar laikmeta garu, — viņa apgalvoja.

—     Vai ar to tu domā — pretrunā ar Ma­šīnu?

—    Savā ziņā jā, taču . . .

Dēla attēls zilajā platē izgaisa.

—    Kuno!

Viņš bija izolējies.

īsu mirkli Vašti jutās vientuļa.

Tad viņa ieslēdza gaismu. Gaismas pielietā un elektriskajām pogām nosētā telpa uzmun­drināja Vašti. Pogas un slēdži bija visur. Bija pogas, kuras nospiežot varēja pasūtīt ēdienu, mūziku, apģērbu.