—           Nē. Man nepatīk zvaigznes. Un tev zvaigznes rada domu? Tas ir interesanti. Pa­stāsti man.

—           Man ienāca prātā, ka tās atgādina cil­vēku.

—    To nu gan es nevaru saprast.

—           Četras lielās zvaigznes ir cilvēka pleci un ceļi. Trīs vidējās zvaigznes atgādina jostu, kādas cilvēki kādreiz valkāja, un trīs apakšējās zvaigznes — zobenu.

—    Zobenu?

—           Cilvēki kādreiz nēsāja zobenu, ar ko nogalināt dzīvniekus un citus cilvēkus.

—    Man šī doma neliekas nekas sevišķs,

bet oriģināla gan tā ir. Kad tev tā pirmo reizi ienāca prātā?

—     Gaisa kuģī… — Kuno aprāvās, un Vašti šķita, ka dēls izskatās sadrūmis. Viņa par to nebija gluži droša, jo Mašīna nepār- raidīja sejas izteiksmes nianses. Vašti nodo­māja, ka Mašīna dod tikai vispārēju priekš­statu par cilvēkiem, priekšstatu, kas pietie­kams visiem praktiskiem nolūkiem. Mašīna rīkojas pilnīgi pareizi, ignorēdama vārdos neizsakāmo cilvēku savstarpējo attiecību burvīgumu, ko kāda tagad diskreditēta filo­zofija bija deklarējusi par cilvēku attiecību īsto būtību, tāpat kā mākslīgo vīnogu ražo­tāji darīja pareizi, ignorēdami vārdos neiz­sakāmo dabīgo augļu aromātu. Cilvēku cilts jau sen bija samierinājusies ar kaut kādu «pietiekami labs».

—    Bet tā nu ir, — Kuno turpināja, — ka es atkal vēlos redzēt šīs zvaigznes. Tās ir dīvainas zvaigznes. Es vēlos skatīties uz tām nevis no gaisa kuģa, bet gan no zemes, tā, kā uz tām skatījās mūsu senči pirms gadu tūkstošiem. Gribu apmeklēt virszemi.