Ne Vašti, ne arī viņas klausītāji neatstāja savas istabas. Viņa runāja, sēdēdama savā atpūtas krēslā, un klausītāji, kas tāpat sēdēja savos atpūtas krēslos, varēja gluži labi gan klau­sīties, gan arī redzēt lektori. Vašti sāka ar humoristisku pārskatu par pirmsmongoļu laikmeta mūziku un tālāk raksturoja lielo dzi.esmu uzplaukumu pēc ķīniešu uzvaras. Lai gan I San-so un Brisbeinas skolas meto­des esot svešas un aizvēsturiskas, viņa jūtot (tā viņa teica), ka mūsdienu mūziķiem tomēr būtu vērts ar tām iepazīties: tās esot svaigas un, galvenais, domām bagātas.

Viņas lekciju, kas ilga desmit minūtes, uz­ņēma atzinīgi. Kad tā beidzās, Vašti un dau­dzi viņas klausītāji pieslēdzās lekcijai par jūru. Lektors stāstīja, ka no jūras varot gūt jaunas idejas; viņš nesen esot uzlicis respi- ratoru ūn bijis pie jūras. Pēc tam Vašti pa­ēda, parunāja ar draugiem, iegāja vannā, at­kal parunāja un pieprasīja gultu.

Gulta nebija viņai pa prātam. Tā bija pā­rāk liela, viņai labāk būtu patikusi mazāka gulta. Gausties par to nebija jēgas, jo visā pasaulē bija tikai viena izmēra gultas, un, lai tiktu pie citāda izmēra gultas, būtu ne­pieciešamas pārāk lielas izmaiņas Mašīnā. Vašti izolējās — tas bija nepieciešams, jo pazemē neeksistēja ne diena, ne nakts, — un pārdomāja visu, kas bija noticis pa to laiku, kopš viņa bija pieprasījusi gultu iepriekšējo reizi. Domas? Gandrīz nekādu. Notikumi? Vai Kuno ielūgums bija notikums?