Uz mazās pults pie gultas atradās vienīgā palieka no nekārtīgā grāmatu un papīra laikmeta — grāmata. Tā bija Mašīnas Grāmata ar instrukcijām, kā rīkoties katrā iespējamā gadījumā. Ja kļuva karsti vai auksti, ja gadījās gremošanas traucējumi vai nevarēja atcerēties kādu vārdu, viņa atšķīra Grāmatu un uzzināja, kura poga jānospiež. To bija izdevusi Galvenā Komiteja. Grāmatas greznais iesējums .pilnīgi atbilda laikmeta gaumei.
Sēdēdama gultā, viņa godbijīgi paņēma Grāmatu rokās. Pārlaidusi acis gaišajai telpai, it kā baidoties, ka kāds varētu noskatīties, viņa ir nokaunējusies, ir laimīga nomurmināja: «Ak, Mašīna! Ak, Mašīna!» un pielika Grāmatu pie lūpām. Trīs reizes Vašti to noskūpstīja, trīs reizes nolieca galvu, trīs reizes izjuta pielūgsmes neprātu. Pabeigusi šo rituālu, viņa uzšķīra 1367. lappusi, kurā bija saraksts, kad atiet gaisa kuģi no dienvidu puslodes salas, zem kuras dzīvoja viņa, uz ziemeļu puslodes salu, zem kuras dzīvoja viņas dēls.
Vašti nodomāja: «Nē, nebraukšu, man taču nav laika.»
Viņa izslēdza gaismu un gulēja; pamodās un ieslēdza .gaismu; ēda un apmainījās domām ar draugiem, klausījās mūziku un lekcijas; izslēdza gaismu un gulēja. Virs viņas, zem viņas, visapkārt viņai mūžīgi dūca Mašīna; Vašti to pat nemanīja, jo bija jau piedzimusi ar šo dūkoņu ausīs. Dūcošā Zeme, steidzoties kopā ar viņu cauri klusumam, pavērsa Vašti gan pret neredzamo Sauli, gan pret neredzamajām zvaigznēm. Viņa pamodās un ieslēdza gaismu.