Viņš uzmanīgi klausījās jaunās meitenes stāstā, nepārtraukdams, nekā nevaicādams. Plūkāja rudo bārdiņu un reizēm rauca pieri. Viņa to skaidri redzēja un bija pārliecināta, ka Sorins viņai netic. Tomēr viņš pacietīgi nogaidīja, kamēr viņa aplūkoja Mēness akmeni, un Larisa juta, ka šajā lielajā, tik daudz pieredzējušajā cilvēkā ir kaut kas labs. Viņš vēl nekā nebija teicis, bet viņai pēkšņi kļuva skaidrs, ka viņas dzīvē — lai arī tikai uz vienu stundu — ienācis cilvēks, kas no šī brīža būs viņas mēraukla, paraugs. No šīs domas viņa samulsa un steidzīgi pabeidza savu stāstu.
Larisa gaidīja. Un pavisam pēkšņi atskanēja vārdi:
— Es ticu ikvienam jūsu vārdam.
— Es ticu ikvienam jūsu vārdam, — Sorins teica. — Taču pagaidām darīt nekā nevaru.
— Kāpēc?
Tas izklausījās gandrīz kā izaicinājums. Sorins saudzīgi atbildēja:
—r Pārspriedīsim kopīgi, Larisa Pavlovna. Pirmām kārtām — fakti. Fakts numurs viens: jūs uztvērāt kosmisku zet-ritma izstarojumu. Fakts numurs divi: izņemot jūs, neviens cits nekur nekā līdzīga nav atklājis. Fakts numurs trīs: jums pašai trīs turpmākajos mēnešos nav izdevies no jauna uztvert šo zet-ritmu. Ko tad šādā situācijā var uzsākt?