Tomēr viņš klausījās uzmanīgi — analizēja un salīdzināja faktus un detaļas. Laiku pa laikam, pārtraucot nevainojami strādājošo loģiskās domāšanas mašīnu, vidū iespraucās nepiedienīgas do­mas. Viena no tām bija sevišķi uzmācīga: «Sī meitene nespēj pateikt ne pušplēsta vārda nepatiesības.» Sorins saviebās un sāka vēl pedantiskāk salīdzināt stāstījuma detaļas.

Smoļina paskaidroja, kā izglābta «Drošā» apkalpe, un apklusa. Sorins palūdza atļauju uzsmēķēt — viņam

atbildēja ar nepacietīgu galvas mājienu. Viņš nesteig­damies paburzīja papirosu, uzvilka sērkociņu, kāri ievilka dūmu. Raudzīdamies meitenes pelēkajās, sa­trauktajās acīs, viņš sacīja:

—   Es ticu ikvienam jūsu vārdam.

Larisa ilgi nebija varējusi saņemties aiziet pie aka­dēmijas prezidenta: baidījās, ka Sorins ir apvainojies par rakstu «Kosmoloģijas problēmās». Un, kad beidzot tomēr atnāca un izdzirda ledaini korekto «Sēdieties, lūdzu. Es jūs klausos», nodomāja, ka viņas bažas biju­šas dibinātas.

Viņa bija ļoti satraukta, tāpēc nemaz neaplūkoja ka­binetu. Ievēroja tikai, no durvīm līdz galdam nākot, ka šeit viss ir īsti savā vietā: augsti skapji, vienkārši, ērti atzveltnes krēsli, neuzkrītošas lustras ar dienas gais­mas caurulēm un vecmodīga galda lampa.

Pie galda sēdēja cilvēks, kura ģīmetni viņa simtiem reižu bija redzējusi laikrakstos, žurnālos, grāmatās. Viņš bija vecāks nekā ģīmetnēs. Bez tam viņam bija stingrs, tiešs skatiens. Viņa ar lielu piespiešanos varēja skatīties Sorinam acīs.