— Ar jums ir bīstami strīdēties, — Sorins noplātīja rokas.
Larisa pašūpoja galvu:
— Ne patlaban. Es zinu, galvenos iebildumus jūs vēl neesat pateicis.
Sorins bez smaida ielūkojās pelēkajās acīs — tās bija piesardzīgas un tomēr draiskas.
— Uzminējāt gan.
— Es taču esmu pieradusi lasīt domas… no attāluma.
Smoļina pajokoja, bet Sorinam piepeši šķita, ka viņa pārsteidzoši viegli lasa domas, pat tās, no kurām viņš pats vēl vairījās un kuras negribēja lasīt. Viņš nojauta, kādu piepūli prasa Smoļinai šis mierīgais, dabiskais sarunas tonis.
— Labi, — viņš aši teica. — Es jums paskaidrošu. Zvaigžņu sistēma, no kuras notikusi šī… pārraide,
nevar but ļoti tāla, pretējā gadījumā nezin vai svešais zet-ritms būtu bijis tik skaidrs. Nu, sacīsim, trīsdesmit, piecdesmit gaismas gadu — tas, jādomā, bijis lielākais attālums. Vai piekrītat?
Smoļina ilgi klusēja. Tad palocīja galvu:
— Jā. Bet tas ir ierobežojums, par kuru es nebiju padomājusi. Jūs ienesat jaunus elementus.
— Tālāk, — Sorins turpināja. — Jūs redzējāt lielu, zaļgandzeltenu disku un četrus mazus diskus — gaišzilu, divus sarkanus un oranžu. Tas nozīmē, ka zvaigžņu sistēmā bijušas vismaz piecas zvaigznes. Vai tā?
— Jā.