—   Nūja, nūja, pasakiet šiem: man ir tāds iespaids, ka «Drošais» nogrims apmēram šādos platuma grā­dos …

Kapteinis noliecās pār karti.

Divdesmitais gadsimts ir pieradis pie atklājumiem. Jau bērna autiņos būdams, viņš redzēja pirmo aero- plānu lidojumus, klausījās pirmo radiostaciju signālus. Tikko nostājies uz kājām, viņš puiciskā pārgalvībā ar izpletņa spārniem lēca lejā no Eifeļa torņa, neatturami traucās uz poliem, ar Einšteina formulām grasījās sa­triekt klasisko fiziku. Jaunības gados viņš deva cilvē­kiem veselu birumu Pavlova, Edisona, Rezerforda ap­brīnojamo atklājumu, brieduma gados — atoma vareno spēku, elektronu mašīnu neizsīkstošo atmiņu, starppla­nētu raķešu straujo lidojumu.

Šķita, — kas gan var pārsteigt divdesmito gadsimtu? Gudrs, rosīgs, mazliet skeptisks, ticēdams vienīgi skaid­ram eksperimentam un precīzam aprēķinam, divdesmi­tais gadsimts mierīgi sagaidīja jaunus atklājumus. Taču īsa — tikai trīs rindiņas gara korespondence laikrakstā pievērsa sev daudz pieredzējušā gadsimta uzmanību. Sekmīgi bija veikts mēģinājums pārraidīt domas attā­lumā.

Uz mazo Pievolgas pilsētiņu, kur atradās Smadzeņu institūts, traucās korespondenti, zinātnieki un arī ziņ­kārīgie. Tomēr noskaidrojās, ka domas var pārraidīt… tikai piecu soļu attālumā. Noskaidrojās, ka aparatūra šādā tehnikas laikmetā ir smieklīgi vienkārša — stieple, kaut kādi kristāliņi, alumīnija atstarotāji. Noskaidro­jās, ka īstenībā pārraida nevis domas, bet diezgan mig­lainus iespaidus.