Divdesmitais gadsimts, kas uztvēra starpplanētu raķešu signālus un tālo galaktiku radiostarojumus, varēja skeptiski pasmīnēt. Pieci soļi? Tas nav attālums.
Tomēr Volgas krastos, Smadzeņu institūta klusajās laboratorijās turpinājās neatlaidīgs darbs. To nespēja pārtraukt ne profānu izsmiekls, ne ilgu gadu neveiksmes, ne entuziastu grupas bojā eja, izdarot riskantu mēģinājumu. Cilvēki, kas bija uz pēdām vienai no gadsimta lielākajām miklām, prata strādāt. Pieci soļi pamazām pieauga līdz simt metriem, pēc tam — līdz kilometram un beidzot līdz redzamības robežām. Miglainie iespaidi, ko pārraidīja attālumā, kļuva noteiktāki, skaidrāki. Tomēr daudz kas vēl palika nenoskaidrots.
Mēģinājumi turpinājās.
Dziļajā, mīkstajā atzveltnes krēslā, kas bija iestiprināts amortizatoros, nejuta kuģa šūpošanos. Vienīgi kajītes siena, gaišzilajai emaljai blāvi spīguļojot, gan lēni kāpa uz augšu, gan strauji gāzās lejup. No tā reiba galva. Larisa uzlika ķiveri ar plastmasā iestiprinātiem elastīgiem induktoriem. Cieši — kamēr deniņos sāka sāpēt — savilka siksniņu. Vētras auri, dīzeļu klaudzoņa un balsis gaitenī izkusa, pagaisa.
Uz oscilogrāfa apaļā, zaļganā ekrāna trīsēja lauzīta, dzeltena svītra.