«Medūzas» kapteinis nokāpa kajītē, lai pārdomātu notikušo.

— Vai traks var kļūti — Zurita noteica, uzgāzdams uz galvas krūzi remdena ūdens. — Jūras briesmonis runa visskaidrākajā kasttliešu dialektāl Kas tas ir? Bur­vestība? Ārprāts? Bet ārprāts taču nevar piepeši pār­ņemt visu kuģa komandu. Pat vienādu sapni divi cilvēki nevar nosapņot, taču «jūras velnu» redzējām mēs visi. Tas nav apstrīdams. Tātad «velns» eksistē, lai cik (as neticami. — Zurita atkal aplaistījās ar ūdeni un izbāza galvu pa iluminatoru, lai atsvaidzinātos. — Lai nu kā, — viņš turpināja mazliet nomierinājies, — šai ērmī­gajai būtnei ir cilvēka saprāts, un tā spējīga uz prātigu rīcību. Tā, redzams, jūtas tikpat labi ūdeni, ka ārpus tā. Un prot runāt spāniski — tātad ar šo ērmu var saruna ties. Kā būtu, ja… Kā būtu, ja noķertu šo ērmu, piera­dinātu un liktu zvejot pērles! Viens pats šāds rupucis. k"as spēj dzīvot ūdeni, atsver veselu zvejnieku arteli. Un turklāt tik izdevīgi: katram pērļu zvejniekam jādod ce­turta da',a no loma, bet lād» rupucis neizmaksātu ne­nieka. Ta es īsā laikā iedzīvotos simtos tūkstošos un pat miljonos!