Briesmonim bija cilvēka ķermenis, sejā kā automobiļa spuldzes dzirkstīja saules staros milzīgas acis, apaļas kā senlaicīgi kabatas pulksteņi, āda liegi vizēia kā zilgans sudrabs, delnas atgādināja vardes priekškājas — tumšzajas ar gariem pirkstiem, ko savie­noja peldplēve. Kājas līdz ceļgaliem atradās ūdenī, tā­pēc palika nezināms, vai augums beidzās ar asti jeb vai ar parastajām cilvēku kājām. Dīvainā būtne turēja rokā garu. spirālē savītu gliemežragu, vēlreiz Iepūta tani, tad iesmējās jautrus cilvēka smieklus un pēkšņi uzsauca skaidrā spāniešu valodā: — Ātrāk, Līding >, uz priekšu! — Paplikšķināja ar vardes pleznu pa delfina spidošo mu­guru, saspieda ar ceļgaliem tā sānus, un delfīns kā pa­klausīgs zirgs palielināja ātrumu.

Nirēji neviļus Iekliedzas.

Neparastais jātnieks atskatījās. Ieraudzījis cilvēkus, viņš veikli kā ķirzaka noslīdēja 110 delfina muguras un paslēpās aiz tā sāna. Par delfina ķermeni vēl pacēlās vardes plezna un uzsita delfīnam pa skaustu. Paklausī­gais dzīvnieks ienira ūdenī kopā ar briesmoni.

Dīvainais pāris apmeta pusloku zem ūdens un no­zuda aiz klints.

Sl nepieredzētā izjāde aizņēma ne vairāk par minūti, bet skatītāji vēl ilgi nespēja attapties. Zvejnieki klai­gāja, skraidīja pa klāju, tvarstīja galvas. Indiāņi krita ceļos un lūdza juras dievu saudzēt tos. Jaunais meksikā­nis aiz pārbijā uzrāpās grotmastā un brēca. Nēģeri iespruka tilpnē un saspiedās kaktā. Par zveju nebija vairs ko domāt. Pedro un Baltazars ar pūlēm nodibināja kārtību. «Medūza» pacēla enkuru un devās uz zie­meļiem.