Pie bezanmasta bija novietota liela muca ar dzeramo ūdeni un pieķēdētu dzelzs kausiņu. Pie mucas uz klāja rēgojas tumšs plankums, kur bija izlijis ūdens.
Laiku pa laikam te viens, te otrs pērleņu zvejnieks piecēlās, snauda grīļodamies, un. kāpdams gulošajiem uz rokām un kājām, steberēja pie ūdens mucas. Neatdarījis acu, viņš izdzēra kausu ūdens un pakrita, kur gadījās, it kā būtu iedzēris nevis ūdeni, bet tīru spirtu. Zvejniekus mocīja slāpes: no rītiem pirms darba bīstami ēst — cilvēkam ūdenī jāiztur pārāk liels spiediens, tāpēc viņi strādāja visu dienu bez ēšanas, kamēr ūdeni neko vairs nevarēja saredzēt. Eda tikai pirms gulēt ieša nas, un parastais uzturs bija salīta gaļa.
Nakti stāvēja sardzē indiānis Baltazars. Viņš bija kapteiņa Pedro Zuritas, šonera «Medūza» īpašnieka tuvākais palīgs.
Jaunība Baltazaru bija daudzinājuši kā izveicīgu pērļu zvejnieku: viņš varēja uzturēties zem ūdens deviņdesmit un pat simt sekundes, divkārt pārsniedzot parasto normu.
— Kāpēc? Tāpēc, ka tolaik prata mācīt un mācīšanu saka jau no bērnu dienām, — Baltazars mēdza stāstīt jaunajiem zvejniekiem. — Es vēl biju knauķis, gadus desmit vecs, kad tēvs mani nodeva mācībā pie Hozē. Viņam bija divpadsmit šādi mācekļi. Hozē mūs mācīja tā: iemet ūdenī baltu akmentiņu vai gliemežvāku un pavēl: «Lec pakaļ un dabū rokā!» Un katru nākamo reizi met dzi|āk.