Kas neprot sameklēt, to noper ar pletni vai lini un iesviež ūdeni ka šuneli. «Meklē vēl!» Tā viņš iemā­cīja mūs nirt. Pēc tam sāka pieradināt ilgāk uzturēties zem ūdens. Vecs, pieredzējis zvejnieks nolaižas dibenā un piesien pie enkura ķēdes grozu vai tīklu. Tad mēs ienirstam un ūdenī atsienam to vaļā. Kamēr nav atrai­sīts, tikmēr augšā nav ko rādīties. Ja kāds parādas — dabū ar pletni vai līni. Sita mūs bez žēlastības. Retais tikai to izturēja. Taču es kļuvu pirmais pērļu zvejnieks visā apvidū. Labi pelnīju.

Kļuvis vecs, Baltazars pameta bīstamo pēr|u zvej­nieka darbu. Viņa kreiso kāju bija sakropļojuši haizivs zobi, sānus nobrāzusi enkura ķēde. Buenosairesā viņam piederēja neliels veikaliņš, kur viņš tirgojās ar pērlēm. kora|Jiem, gliemežnīcām un dažādiem jūras retumiem. Taču krastā viņš garlaikojās un tāpēc bieži vien devās pērļu zvejā. Uzņēmēji viņu augstu vērtēja. Neviens la­bāk par Baltazaru nepazina Laplatas līci, ta piekrasti un tās vietas, kur iegūstamas pērlenes. Pērļu zvejnieki viņu cienīja. Viņš prata iztapt visiem — ir nirējiem, ir viņu darba devējiem.

Jaunajiem zvejniekiem viņš mācīja visus amata no­slēpumus: kā aizturēt elpu, kā atsist haizivs uzbrukumu un — ja bija labā omā — kā noslēpt no saimnieka dārgu pērli.

Uzņēmēji, šoneru īpašnieki, savukārt cienīja Balta­zaru tapec, ka viņš prata ar vienu acu uzmetienu nekļū­dīgi noteikt pēries cenu un aši atlasīt vērtīgākās pērles saimnieka labā.