Džeikobu Kentu visu mūžu mocīja mantrausība. Šī īpa­šība savukārt bija viņā attīstījusi hronisku neuzticēšanos cilvēkiem un tā izkropļojusi viņa raksturu, ka bija gau­žām nepatīkami ielaisties ar viņu darīšanās. Bez tam viņš slimoja arī ar mēnessērdzību un neticamā stūrgalvībā tu­rējās pie katras domas, kas reiz bija ieperinājusies prātā. Viņš bija audējs bezmaz jau no šūpuļa, lidz Klondaikas zelta drudzis piemetās arī viņam un aizrāva viņu prom no stellēm. Viņa būda atradās pusceļa starp Sešdesmitās Jūdzes posteni un Stjūartas upi, un braucēji, kas parasti izraudzījās šo ceļu, lai nokļūtu Dausonā, salīdzinaja viņu ar laupītāju baronu, kurš, savā pilī sēdēd ams, ieva c muitu no vezumniekiem, kam jabrauc pa viņa sliktajiem ceļiem. Tā kā šādam priekšstatam nepieciešamas kaut kādas zi­nāšanas vēsturē, tad mazāk izglītotie zeltrači no Stjūartas krastiem mēdza viņu raksturot primitīvākiem izteiksmes līdzekļiem, kuros netrūka spēcīgu epitetu.

Būda gan nemaz nepiederēja viņam, to pirms dažiem gadiem bija uzcēluši divi zeltrači, kas paši bija atplūdi- nājuši pa upi plostu ar baļķiem. Tie bija viesmīlīgi puiši, un, kad viņi bija būdu pametuši, ceļinieki, kas šo ceļa posmu pazina, centās līdz vakaram sasniegt būdu.