Tas bija ļoti pareizi, ietaupīja laiku un pūles, jo nevajadzēja sliet nometni; bija izveidojies nerakstīts likums, ka pēdējais pārnakšņotājs atstāj saskaldītu malku nākamajam. Gandrīz katru nakti būdā salasījās vismaz pusducis, bet reizēm pat pāris desmit vīru, kas tur meklēja patvērumu. Džeikobs Kents to konstatēja un, izmantojis apstākli, ka būdai nav saimnieka, ievācas tur. Kopš tā laika piekusušajiem ceļiniekiem vajadzēja maksāt dolāru no cilvēka par tiesībām pārgulēt uz grīdas, bet Džeikobs Kents pats nosvēra zelta smiltis, ar kurām tika maksāts, un nekad nepiemirsa apšmaukt zeltračus ar svaru. Bez tam viņš izmantoja naktsmājniekus, likdams tiem skaldīt malku un pienest ūdeni. Tie bija īsti laupītāja darbi, bet viņa upuri
bija lādzīgi ļaudis, kas viņu gan nicināja, tomēr nestājās ceļā apgrēcīgajai rīcībai.
Kādā aprīļa pēcpusdienā Kents sēdēja būdas durvju priekšā — gluži kā zirneklis, kas gaida laupījumu, baudīdams pavasara saules siltumu un vērodams ceļu, vai neredzēs tuvojamies kādu mušu. Turpat pie kājām gulēja Jukona, vesela ledus jūra, kas izzuda skatienam divos lielos līkumos uz ziemeļiem un dienvidiem, bet platumā no krasta līdz krastam sasniedza pāris krietnu jūdžu. Pa upes nelīdzeno virsmu stiepās kamanu ceļš — sniegā iebraukta astoņpadsmit collu plata un divtūkstoš jūdžu gara sliede, kurā katra pēda dzirdējusi vairāk lāstu nekā jebkurš cits ceļš kristīgajā pasaulē vai ārpus tās robežām.