—   Tiešām.

Kārdidžijs nostenējās, tad zagšus paraudzījās uz ceļu. Kamanas pašreiz uzbrauca pakalnā ne tālāk kā jūdzi at­statu, un suņi skrēja viegli, ar pilnu jaudu.

—  Cik tālu vēl ēna no šautras?

Kents piegāja pie primitīvā saules pulksteņa.

—  Trīs collas, — viņš pēc rūpīgas pārbaudes paziņoja.

—       Paklau, pirms tu nospied gaili, uzsauc — «Astoņi zvana sitieni», norunāts?

Kents apsolījās, un abi uz brīdi apklusa. Kārdidžijs pa­mazām bija izstaipījis siksnas ap roku locītavām un sāka tās bīdīt lejāk uz pirkstiem.

—   Nu, cik tālu ir ēna?

—   Vienu collu.

Matrozis mazliet sagrozījās, lai pārliecinātos, vai varēs īstajā brīdī apvelties uz sāniem, un nomauca no rokām siksnu pirmo vijumu.

—   Cik tālu?

—   Puscollas.

Šajā mirklī Kents izdzirda suņu kāju švirkstoņu un pa­skatījās uz celu. Braucējs gulēja kamanās uz vēdera, bet suņi pilnā gaitā joņoja tieši uz būdu. Kents strauji pa­griezās atpakaļ un pacēla bisi pie pleca.

—  Astotais zvana sitiens vēl nav atskanējisl — Kārdi­džijs pretojās. — Es spokošos, piemini manus vārdus!

Džeikobs Kents minstinājās. Viņš stāvēja pie saules pulksteņa, soļus desmit no sava upura. Kamanās brau­cējs, šķiet, manīja, ka notiek kaut kas neparasts, jo bija pacēlies ceļgalos, un pātaga svilpdama aizlocījās pār suņu mugurām.