— Gan es parūpēšos, lai tevi par šito pakar, — Kār- didžijs draudēja, cenzdamies pievērst Kenta uzmanību. — Piemini manus vārdus, kad cepināsies ellē.
Hei, paklau! — viņš pēc maza brītiņa no jauna iesaucās. — Vai tu tici spokiem?
Kents pēkšņi sarāvās, un matrozis iedrošināts turpināja:
— Spoki vajā katru, kas netur doto vārdu. Tātad neiedomājies mani raidīt uz viņpasauli pirms astotā zvana — tas ir, pirms pulksten divpadsmitiem, skaidrs? Ja tu to izdarīsi, es spokošos un nedošu tev miera. Vai tu dzirdi? Vienu minūti, vienu sekundi par agru, un es spokošos, dievs sodi, spokošos!
Džeikobam Kentam, acīm redzot, uzmācās šaubas, tomēr viņš neko neteica.
— Kāds tev pulkstenis? Kādos garuma grādos mēs esam? Kā tu zini, vai pulkstenis rāda pareizi? — Kār- didžijs neatlaidās, velti cerēdams izspiest no sava bendes kaut pāris minūšu paildzinajuma. — Vai tavs pulkstenis iet pēc Kazarmu vai pēc Sabiedrības laika? To es tev saku — ja nomaitāsi mani pirms pusdienlaika, es miera nelikšos. Godīgi brīdinu tevi. Es atgriezīšos. Bet, ja tev nav pareiza pulksteņa, kā tu zināsi? Interesanti gan — kā tu pratīsi to noteikt?
— Gan jau zināšu, kad tevi piebeigt, — Kents atteica, — man ir saules pulkstenis.
— Ne velnam neder. Strēlei var būt svārstības par trīsdesmit diviem grādiem.
— Viss ir kārtīgi noregulēts.
— Kā tu regulēji? Pēc kompasa?
— Nē, pēc Polārzvaigznes.
— Tiešām?