— Varu derēt, ka tagad ir svētdienas rīts, — es sacīju. — Mēs esam šeit jau divpadsmit stundas!
Patiesībā bija pirmdienas rīts. Izsūtāmais no tele- j.m.iI.1 pielēca kājās kā čūskas dzelts:
Svētdienas rīts? Es taču atnācu šurp tikai svētdienas vakarā! … — Viņš palūkojās apkārt. — Ir gan jums izskats, it kā jūs taisnā ceļā būtu ieradies no šīs, kā viņu … Buhenvaldes.
Par dienas varoni, pateicoties jaunības fantastiskajai izturībai, kļuva Bebru kopnieks. Kā pieredzējis rotas staršina viņš savus padotos nostādīja ierindā, un, kamēr pārējie slaistījās pa istabām un sūkstījās,^ ka viņus moka slāpes un izsalkums, puiši, viņa pavēles pildīdami, no jauna iekurināja kamīnu, atnesa segas, pārsēja Fredam galvu, bet citiem — neskaitāmus nobrāzumus, aizkāra sasisto logu un sagatavoja mums pietiekami daudz kafijas un kakao.
Divas stundas pēc avārijas, kuras rezultātā «Eifija» bija pārstājusi darboties, mājā atkal kļuva silts un mēs paēdām. Nopietni cietuši bija tikai viena puišeļa vecāki — tie, kas nosēdēja divdesmit četras stundas pie izsistā loga; saņēmuši penicilīna injekcijas, viņi tika aiztransportēti uz slimnīcu. Piena vedējs, izsūtāmais no telegrāfa un ceļu policijas patruļnieks no ārstēšanas atteicās un devās uz mājām. Arī Bebru kops, braši atvadījies no mums, aizgāja. Uz ielas strādnieki atjaunoja elektrolīniju. Viesistabā bija palikuši tikai tie, kas tur atradās eksperimenta sākumā — Lū, Freds un Meriona, Sūzija, es un Edijs. Freda seju rotāja krietns skaits ievērības cienīgu zilumu un skrambu, tomēr smadzeņu satricinājuma viņam nebija.