Papele tiešām liecās aizvien zemāk, aizvien tuvāk un tuvāk elektrolīnijai; vēl viens vētras brāziens — un tā nogāzās, saceldama dzirksteļu spietus, pārraudama un samudžinādama vadus. Gaisma nodzisa. Bija dzirdama tikai vētras kaukšana.
— Kāpēc neviens vairs nepriecājas? — Herisons laiski jautāja. — A, «Eifija» nedarbojas, lūk, kas par lietu! …
No kamīna atskanēja drausmīgs vaids:
— Dievs kungs, man laikam ir smadzeņu satricinājums! …
Meriona raudādama bija notupusies uz ceļiem blakus savam vīram.
— Manu dārgo nabadziņ, kas ar tevi noticis?
Es palūkojos uz sievieti, ko biju apskāvis, uz drausmīgu, netīru, vecu raganu ar sarkanām, dziļi iekritušām acīm un matiem kā Medūzai Gorgonai.
— Uf, — nodrebinājos un, riebuma pārņemts, no- vērsos.
— Dārgais, — raganai pāri vaigiem sāka ritēt asaras, — tā taču esmu es, Sūzija …
No visām pusēm skanēja vaidi un žēlabaini lūgumi pēc ūdens un maizes. Pēkšņi noskaidrojās, ka istabā ir neciešami auksts. Bet vēl pirms mirkļa man bija licies, ka atrodos ekvatoriālajā joslā.
— Kas, velns parāvis, nospēris manu pistoli? — po- lismenis drūmi apvaicājās.
Zeņķis — izsūtāmais no telegrāfa, ko es līdz tam brīdim vispār nebiju ievērojis, sēdēja kaktā, grūtsirdīgi šķirstīja telegrammu žūksni un laiku pa laikam iešņukstējās. Mani kratīja drebuļi.