— Kas nu ir? — vaicāja Heijerijs. Viņa balsī bija bailes un samierināšanās ar likteni. — Atkal kaut kas nav kā vajag?
— Paskaties! Kā mēs to visu dabūsim mājās? Te būs pāri par savām divdesmit tonnām! Saprati?
— Nu, kas par to, paņemsim kravas mašīnu, pāris lāpstu un …
— Tev visi nav mājās! Divos naktī piebraukt ar kravas mašīnu pie izstādes! Te taču būs biezs no policistiem!
Mahass iegrima domās, bet Heijerijs atkal jūsmīgi aplūkoja dīvaini.
— Nē, — Mahass beidzot izgrūda. — Ir tikai viena izeja. Trešā vēlēšanās būs šāda: nogādāt šito blāķi uz mājām …
Heijerijs Firsts novērsās no dīvaiņa. Pēc tam novērsās arī no Mahasa. Cik grūti viņam bija turēties pretī šim mazajam cilvēciņam! Ļoti grūti.
— Nē, — viņš beidzot izdabūja.
— Ko nozīmē «nē»? Kāds labums no naudas, ja tā atrodas šeit? No rīta atnāks darbinieki, nezināsim, kā izkulties no jezgas. Kā mēs izskaidrosim …
Bet Heijerijs jau bija pavisam sadūšojies.
— Nē! — viņš atkārtoja.
— Nu, tad darbojies vien, darbojies, aunapiere! Tev palikusi vēl viena vēlēšanās: skaties, ka neno- pūdelē. Mums kaut kur jānoslēpj visa šī naudiņa. Padomā, ko tikai tur nevar nopirkt. Tev — jaunu darbnīcu! Iekārtas — kādas tik gribēsi!
— Nē, — Heijerijs Firsts stingri teica. — Man palikusi pēdējā vēlēšanās, un man jālūdz tas, ko es patiešām gribu.