Heijerijs Firsts aiz bailēm vai pamira. Cik tur trūka, ka viss atkal būtu vējā. Bet Mahass acumirklī pārlidoja tās piecpadsmit pēdas, kas viņus šķīra, un iespieda Heijerijam rokā atslēgu riņķi, uz kura bija uzvērts padilis sudraba dolārs.
— Ņem! Prasi pāra miljonu šitādu ripuļu.
Heijerijs paņēma atslēgu riņķi, norija siekalas, bailīgi pavērās Mahasā un aizvērtām acīm ielaida kastītē dolāru kopā ar vara atslēgu, riņķi un apaļu plāksnīti ar licences numuru (Nebraska, 1948).
Kaut kas noklikšķēja gluži kā aizslēgs, un viss satumsa, kaudzēm birstošā metāla nomākts. Heijerijs Firsts saķēra galvu rokās un mēģināja patverties starp maizes klaipiem.
Jo augstāk auga metāla kaudze, jo neprātīgāk kā apsēsts lēkāja un spiedza Mahass. Mīkstie un lipīgie maizes gabali juka kur kurais, visapkārt trakoti rībēja. It kā tūkstošiem naudas maiņas automātu mestu ārā monētas.
Vētra norima; Heijerijs Firsts atņēma no sejas rokas un, atvēris acis, uz dīvaiņa krūtīm ieraudzīja jaunu uzrakstu:
PAZIŅOJIET 3. VĒLĒŠANOS
Mahass mitējās stūķēt kabatās naudu, jo tik un tā tur vairs nekas nelīda iekšā. Pēkšņi viņš sastinga, atkal jaunas domas satriekts.
— Ak dievs! — viņš iekliedzās, smagi nošļukdams maizes un metāla konglomerāta pakājē. — Ak dievs!