Tas gluži vienkārši ir tāds tei­ciens, ko doktors Horns bieži lieto. Jūs taču pazīstat viņa manieri! Saprotiet, pastāv atšķirība starp dzīvu un mirušu cilvēku, un, lūk, šo atšķirību jeb starpību doktors Horns sauc par spoku. — Viņš spalgi iesmē­jās, iemeta apgrauzto serdi papīrgrozā un paņēma citu ābolu. — Varat saukt to par dzīvību, intelektu vai dvēseli, ja tādi vārdi ir jūsu leksikā, pulkvedi. Doktors Horns visu to apzīmē ar terminu «spoks».

Es piespiedu viņu pie sienas:

—  Tātad ar šo mašīnu var laist pasaulē svaigi iz­ceptus spokus?

— Nē, nē! — Van Pelts iesaucās, uzbudinādamies arvien vairāk. — Pulkvedi, neļaujiet sevi maldināt! Doktors Horns ir rupjš tēviņš bez jebkādiem princi­piem, bet viņš nav ne muļķis, ne krāpnieks. Aiz­mirstiet vārdu «spoks», ja jau tas jūs biedē. Domā­jiet par … par … — Labu laiku viņš meklēja piemē­rotākos vārdus. — Domājiet kaut vai par to, kāda atšķirība ir starp dzīvību un nāvi. Lūk, šo atšķirību arī uztver doktora Horna aparāts. Dzīvība, intelekts — tās visas lielā mērā ir elektriskas parādības, saprotat? Un doktors Horns spēj tās atdalīt no cilvēka ķermeņa, uzglabāt, ja vēlas, apmainīt un pat ievietot citā ķer­menī.

Viņš palocīja galvu, pamirkšķināja man un sāka grauzt otru ābolu. Kraukš, kraukš, kraukš.

Lūk, tā!

Ticis vaļā no viņa, es centos nomierināties un at­gūt domas skaidrību.