Katram gadījumam es tai pašā vakarā liku ataicināt Van Peltu. Gribēju, lai kāds man apstiprina, ka ve­cais ir pie pilna prāta.

—    Viņa saprāts ir absolūtā kārtībā, pulkvedi Vin- dermīr. Absolūtā! — Van Pelta dubultzods trīcēja aiz uzbudinājuma. — Bet viņš ir bīstams. Ārkārtīgi bīstams. Sevišķi bīstams man. Protams, es paļaujos uz jūsu aizgādnību un ceru, ka vajadzības gadījumā spē­siet mani pasargāt. Jā, viņš ir ļoti bīstams. Es …

Viņš apklusa, raudzīdamies uz bufeti, kur stāvēja vāze ar augļiem (pēc vakariņām es labprāt sevi palu­tinu ar tiem). Viņš ieklepojās.

—    Pulkvedi, vai jūs man neatļautu …

—   Ņemiet, cik vēlaties, — es piedāvāju.

—   Liels paldies! No sirds pateicos! Kas par ābo­liem! Atklāti sakot, pulkvedi Vindermīr, es uzskatu, ka ābols ir pats labākais, ko daba radījusi. Izņemot, protams, bumbieri. Man jāatzīstas, ka bumbierus …

—   Atvainojiet, dārgais Van Pelt, — es viņu pār­traucu. — Man vajadzīgas precīzas ziņas par doktoru Hornu. Ko īsti viņš domāja, runādams par spokiem?

Iekodis ābolā, Van Pelts palūkojās uz mani ar tukšu, neizteiksmīgu skatienu.

—   Spoki? — Viņš pakraukšķināja ābolu. Kraukš, kraukš. — Kungs dievs, pulkvedi, — kraukš, kraukš, — es nesaprotu… A, spoki! — kraukš! — Protams, protams.