Vārdu sakot, še bija pietiekami daudz ko skatīt, lai izkliedētu viesnopietnāko garastāvokli. Redzot visu šo krāšņumu, varēja aizmirst vakardienu, šodienu un pat rītdienu. Un tomēr nu jau desmit gadus manā apziņā bija iespiedies neizdzēšams tēls, ko reiz sapnis bija iekalis manās smadzenēs.

Mans skatiens sastinga un manu acu priekšā pamazām izgaisa lieliskā ainava.

Drīz vien no visa tā, kas bija ap mani, es nekā vairs neredzēju. Viss esošais pazuda. Tad pēkšņi šinī plīvurotajā tukšumā, kā pēc burves zižļa mājiena, izveidojās gaišos toņos ieturēts salons, kura alkovā pie klavierēm sēdēja kāda sieviete un ļāva pirkstiem nevērīgi slīdēt par taustiņiem. Viņas sejas izteiksme bija tik sapņaini apgarota, ka atgādināja vienlaikus mūzu un svēto. Es tūdaļ pazinu šo sievieti un, it kā viņa varētu dzirdēt, manas lūpas čukstēja:

„Es tevi sveicinu, Marijas gaišais tēls, manas domas pieder tev."

Tad, nemēģinādams vairs pretoties šim balti spārnotajam eņģelim, kas mani aizveda atpakaļ manās jaunības dienās, lai mirdzošā vīzijā parādītu man šo jaunās sievietes un mātes šķīsto tēlu, es ļāvos tai plūsmai, ko sauc par atmiņām, kas nevirzās uz leju, uz nākotni, bet uzkāpj atpakaļ pa pagātnes kāpnēm.

Tad mani pārņēma tā egoistiskā un tomēr katram cilvēkam piemītošā tieksme, kas spiež savas domas nepaturēt pie sevis, bet paplašināt savu izjūtu gammu, daloties vēl ar kādu citu, un piepildīt arī cita cilvēka dvēseli ar to pašu rūgtumu vai saldumu, kas mūsos ir izlijis.