Es paņēmu spalvu un rakstīju:

„Uz tvaikoņa "Veloss", Kartāgas un Tunisas līcī 1846.gada 4.decembrī.

Cienītā kundze!

Atverot šo vēstuli ar augstāk minēto datējumu, Jūs droši vien jautāsit, kas gan no šīs apkārtnes būtu varējis Jums rakstīt un Jūs varbūt cerēsit saņemt Ludviķa IX vai Reguls pašrocīgi rakstītu vēstuli. Cik žēl! Tas, kurš šoreiz pie Jūsu kājām noliek savus pazemīgos sveicienus, nav ne varonis, ne svētais, un ja viņam kādreiz ir bijis kaut kas kopējs ar arhibīskapu Hiponu, kura kapu tas pirms apmēram trim dienām apmeklēja, tad tas varēja attiekties vienīgi uz šā lielā vīra dzīves pirmo posmu, kurā zināma līdzība tiešām saskatāma. Ir tiesa — tāpat kā viņš, arī es varu dzīves pirmo pusi izpirkt ar otro. Bet ir jau par vēlu nožēlot grēkus, un, pēc visa spriežot, es nomiršu tā, kā esmu dzīvojis, neuzdrošinādamies pat atstāt grēksūdzi, kas savas atklātības dēļ gan varētu tikt atstāstīta, bet ne lasīta.

Atzīstaties, cienītā kundze, ka Jūs jau esat paguvusi palūkoties uz parakstu un zināt, ar ko Jums ir darīšana, un tagad Jūs droši vien sev jautājat: kā tas nākas, ka, šūpodamies uz šā ezera, kas ir kādas senas pilsētas kaps, un vērodams niecīgo monumentu, zem kura atdusas karalis, „Monte Kristo" un „Musketieru" autors, ir iedomājies Jums rakstīt, tieši jums, bet Parīzē, Jūsu tiešā tuvumā, viņš dažkārt nodzīvo veselu gadu, Jūs pat neapmeklēdams.