Dažreiz es iespītējos, negribēju runāt, bet man atsakoties, tā kā mēs bijām Nodjē mājā, vajadzēja runāt viņam pašam. Tad klausījās visi: pieaugušie un pat bērni. Tas bija Valters Skots un Pero vienā personā, tas bija zinātnieks cīņā ar dzejnieku un atmiņa cīņā ar iztēli.

Jāpiebilst, ka ne tikai prieks bija viņā klausīties, patīkami bija arī viņā noskatīties. Viņa slaidais, sausnējais stāvs, garās, vājās un bālās rokas, viņa skumjas labsirdības apdvestā seja, tas viss harmonēja ar viņa mazliet stiepto valodu, kurā dažu toņu modulācijās bija saklausāms provincieša akcents, no kura Nodjē nekad netika vaļā. O, tad viņa stāstījums kļuva neizsmeļams, vienmēr t iri bija kas jauns un bez kādas atkārtošanās. Laiks, telpa, vēsture dabas zinātnes Nodjē bija Fortunatova soma, no kuras Pēteris Šlēmīls grāba pilnām saujām. Viņš pazina vai visu pasauli: Dantonu, Šarloti Kordē, Gustavu III, Kaliostro, Piju IV, Katrīnu II un Fridrihu Lielo. Ko vēl lai saku? Kā grāfs Sentžermēns un taratantaleo viņš bija bijis klāt pie pasaules radīšanas un pārvērstos veidos gājis cauri gadu simteņiem. Attiecībā uz šīm pārvērtībām viņam bija sava visai asprātīga teorija.

Pēc Nodjē uzskata sapņi nebija nekas cits kā atmiņas no tām dienām, kas nodzīvotas uz kādas citas planētas, tātad — visa bijušā atcere.