Bet to neviens cits neievēroja, kā tikai Nodjē kundze, kas tad arī klāja pēc viņa gaumes.

Pēc viena vai diviem gadiem es jau skaitījos viens no tiem intīmajiem draugiem, kurus nule minēju. Es varēju nākt. uz pusdienām bez kāda iepriekšēja paziņojuma, un izsaucieni, ar kādiem tiku saņemts, liecināja, ka esmu gaidīts viesis, un tūdaļ tiku nosēdināts pie galda, vai, pareizāk sakot, pats nosēdos starp Nodjē un Mariju.

Pēc zināma laika tas, kas bija vienkāršs fakts, kļuva par tiesisku normu. Ja es ierados vēlāk, kad visi jau bija pie galda un mana vieta bija aizņemta, to uzurpējušam galda biedram ar atvainošanos tika dots mājiens, mana vieta tika atbrīvota man, bet viņam, kuru es biju padzinis, bija jāapskatās, kur palikt.

Nodjē toreiz apgalvoja, ka es viņam esot lielisks atradums, tāpēc ka es atbrīvoju no pienākuma sarunāties. Bet ja nu arī viņam es biju atradums, tad pārējiem es biju tikai zaudējums. Nodjē bija vislielākais sarunu mākslinieks pasaulē. Ar manām runas dāvanām varēja darīt visu to, ko dara ar uguni, lai tā uzliesmotu: tas varēja iededzināt, uzkurināt, iemest tajās degvielu, kas liek sprēgāt asprātības dzirkstīm — tāpat kā sprēgā dzirkstis kalēja smēdē. Un tomēr tā bija tikai dedzība, tā bija aizrautība un tā bija jaunība, bet viņā nebija nekā no tās mīļās labsirdības, tās neizsakāmās burvības un cēlā smalkuma, kurā kā izstieptā tīklā putnu ķērājs saķer visus: gan lielos, gan mazos putnus. Nē, tas neizklausījās pēc Nodjē. Es biju tikai vietas izpildītājs, ar kuru apmierinājās, tas arī viss.