Aleksandrs ŠAĻIMOVS

DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

ZINĀTNISKI FANTASTISKI STĀSTI

tulk jĀNIS OZOLS Māksl KĀRLIS VIDINŠ

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA — 1965

Tālrunis zvanīja klusi, bet neatlaidīgi.

Tumovs nolika uz galda garu nefrīta spalvaskātu ar zelta spalvu — mongoļu draugu dāvanu — un drūmi pašķielēja uz mirdzošo, niķeļa stīpiņām izrotāto tālruņa aparātu.

—    Varbūt apklusīs?

Zinātnieks ar nožēlu pārlaida acis pār manuskripta pēdējo teikumu: «Var apgalvot, ka Zemes neitronu iz- starojumi radušies nevis mūsu planētas dzīlēs, bet at­mosfērā, kur brīvie neitroni veidojas kosmisko staru ietekmē. Tātad . ..»

Tālrunis nerimās.

Tumovs saviebās, pikti bungoja ar pirkstgaliem pa galdu. Pat svētdienā negrib likt mierā. Tāpēc jau nav nekāds brīnums, ka doktora disertācijas rakstīšana so­kas tik lēni.

Viņš strauji pastūma sāņus manuskripta lapas:

—     Jā . . . Igors_Nikolajevičs Tumovs klausās . . . No kurienes? . . . No Ārlietu ministrijas? . . . Hm . . .

Tumovs atspiedās pret krēsla atzveltni, noglauda rūsganos matus, kas jau bija sākuši sirmot.