— Jā, jā, klausos; tikai, vaļsirdīgi sakot, nesaprotu, kāds man ar to sakars …
Tālruņa klausulē balss urdzēja vienmuļi, bet skaidri:
— Dienvidrietumu Mongolija . . . Aizaltaja Gobi. . . Adžbogdo kalnu grēda . . . četrdesmit piektais ziemeļu platuma grāds . . . deviņdesmit piektais austrumu garuma grāds…
Tumovs piespieda klausuli ar plecu, paņēma no pelnu trauka pussmēķētu cigāru, uzšķīla šķiltaviņas, dziļi ievilka dūmu. Cauri zilganam mākulītim palūkojās pa plati atvērto logu.
Lietus bija pārstājis. Mākoņi grima ziemeļaustrumos, aiz Maskavas. Pāri mitrajiem jumtiem rieta saules staros dzirkstīja augstceltņu logu rūtis.
Neredzamais sarunu biedrs aizvien vēl nerimās.
— Lai notiek, — Tumovs viņu pārtrauca, neizlaiz- dams no zobiem cigāru. — Saprotu visu. Tas ir steidzami? … Velna būšana … Nu tad atsūtiet mašīnu. Lai piebrauc pie universitātes galvenajām durvīm . . . Jā, vēl kaut kas! Papūlēšos paķert līdzi savu draugu. Tanī apvidū kopā esam strādājuši. .. Ģeologs. Arkādijs Mihailovičs Ozerovs. Šobrīd viņš ir vai nu Maskavā, vai Kamčatkā. . . Nē, uz Kamčatku viņam pakaļ nebraukšu. Tikai uz Sokoļņikiem. Labi.. . Tūlīt eju . . .
Tumovs nolika klausuli, piecēlās no galda, žēlām acīm paraudzījās uz manuskriptu un uzmeta smagu papīrnazi uz aprakstīto lapu kaudzītes. Piegājis pie augsta grāmatu skapja, nocēla lielu globusu, saudzīgi aiznesa un nolika uz rakstāmgalda. Starp ekvatoru ur> polu Tumovs Centrālajā Āzijā sameklēja vajadzīgo punktu un domīgi paskribināja to ar platu nagu.