— Ja gribi zināt, — Tumovs piemiedza acis, — enerģētiskā izlādēšanās ir vienīgais, kas mani interesē šinī notikumā. Man radušās dažas domas. Tāpēc biju ar mieru piedalīties komisijā un iepinu šinī pasākumā arī tevi. Bet atļauj pagaidām neko sīkāk nestāstīt. Manā prātiņā vēl radušās tikai pirmās hipotēzes.
— Man nav iebildumu, pastrīdēsimies Adžbogdo pakājē, — mierīgi sacīja Ozerovs, tīdams avīzes lapā tukšās konservu bundžas.
— Atvainojiet, biedri, — pēkšņi atskanēja kāda balss. — Dīvaina vieta brokastošanai!
— Jūs gribējāt sacīt — vakariņošanai, — Tumovs paskatījās uz runātāju.
Milicis sveicināja, paceldams plaukstu pie cepures naga.
— Kā vēlaties. Pašlaik pulkstenis trīs nulle nulle. Jau aust gaisma. Uzrādiet dokumentus! . ..
— Diemžēl mums ir tikai ārzemju pases, — Ozerovs sacīja, sniegdams milicim sarkanu grāmatiņu.
— Kuras saņēmām nupat pirms pusstundas, — piebilda Tumovs, čamdīdamies pa kabatām, — un tāpēc vajadzēja ieturēties šeit…
— Docents Ozerovs, — milicis sacīja, ar interesi palūkodamies uz Arkādiju. — Ļoti patīkami iepazīties.— Piesviedis roku pie cepures, viņš atdeva pasi.
— Jūs mani pazīstat? — Ozerovs brīnījās.
— Protams, notālēm, tā sakot, — milicis skaidroja.
— Esmu dzirdējis jūsu lekcijas radio pārraidēs un televīzijā par Zemes izcelšanos. Bija interesanti klausīties . ..