— Ļoti patīkami, — Ozerovs pamāja ar galvu.
— Varbūt jūs pazīstat arī mani? — Tumovs norūca.
— Es nekādi nevaru sameklēt savu pasi. Kur esmu to iegrūdis? …
— Tava pase ir bikšu pakaļējā kabatā, — Ozerovs nāca palīgos.
— Neraizējieties, viss kārtībā, — milicis steigšus sacīja, pat nepaņemdams Tumova pasi. — Atvainojiet, dienests paliek dienests. Pasi gan labāk ielieciet kaut kur citur. Viss kas var gadīties . .. Būs jums nepatikšanas un mums darbs … Laimīgu ceļu, biedri!
«Tu 114» lidoja uz austrumiem. Aiz muguras jau pnlik'i mežiem apaugušie Urālu kūkumi; dienvidos pa- vitleļii n.ušzihi Arāla jūra. Smagnēji, laiski mākoņu lil.iķi (ilzNedz.i t.ilo apvārsni. Tur bija kalni. Zem lid-
M mašīnas tveicīgas pusdienas stundas putekļainajā dūmakā slīdēja Bekpakdali smiltāji.
Ozerovs ērtāk iekārtojās sēdeklī, aizdedzināja pīpi, dziļi ievilka dūmu. Blakus lāgiem iekrācās Tumovs. Vienmuļi dunēja lieljaudas motori. Vieglītēm drebēja ar tumšu audumu apsistā salona siena.
«Vai tanī novadā kaut kas pārvērties aizritējušajos deviņos gados?» Ozerovs domāja. «Bet kas gan tur varētu pārvērsties?» Nebija tur ne ceļu, ne ciematu. Tuksnesis, kurā nav ne lāsītes ūdens, aizšķērsojis pieeju tālajiem kalniem. Pat arati ar saviem ganāmpulkiem nerādījās saules izdedzinātajās plakankalnēs. Kilometrus piecdesmit uz dienvidiem no Adžbogdo atradās lamaistu klostera drupas. Pirms deviņiem gadiem tur mitinājās vecs mongoļu mednieks un kāds zēns. Simtiem kilometru tālā apkārtnē neviena cita cilvēka.