Jau savā kandidāta disertā­cijā viņš izteica domu, ka Zemes dzīļu enerģija ir kodolenerģija, kodolu sintēzes enerģija, kura rodas, vieglāko elementu atomiem pārvēršoties par smagāko elementu atomiem. Šīs vielu kodolpārvērtības norisinās Zemes dzīlēs. Zemes virsmu sasniedz tikai pārvērtību atbalsis — vulkāniskā darbība, kalnu grēdu veidošanās un daudzas citas pagaidām vēl nesaprotamas parādības.

Ozerovs šo domu bija tālāk attīstījis vairākos savos jaunākajos darbos. Sākumā citi ģeologi to skarbi norai­dīja, pēla un kritizēja, balstoties uz klasiskās ģeoloģijas principiem, vēlāk šad tad pieminēja ar ironisku smī- niņu, un beidzot kāds no ģeoloģijas korifejiem, neko daudz neprātodams, atstāstīja Ozerova uzskatus mācību grāmatā «pārējo hipotēžu» nodaļā, kuru parasti mēdz salikt ar sīkiem burtiņiem.

17

Ozerovs ļoti labi saskatīja savas hipotēzes vājās puses: tā bija balstīta uz vispārējiem apsvērumiem, uz tīrās loģikas. Pierādīt savus pieņēmumus Ozerovs ne­spēja ne ar dabā izdarītiem pētījumiem, ne ar labora­torijas izmēģinājumiem. Viņa hipotēze lieliski izskaid­roja daudz ko, izskaidroja labāk nekā hipotēzes, kas jau kļuvušas klasiskas. Lai gan klasiskās hipotēzes bija tikpat nepierādāmas kā viņa kodolhipotēze . . . Taču pie tām visi bija pieraduši, atkārtoja tās kā lūgsnas, par jēgu neko dziļāk nedomādami, bet no viņa prasīja pie­rādījumus, pierādījumus, ka dziļdziļi Zemē nolisinā smago elementu sintēzes kodolreakcijas. Šādu pieroG; jumu Ozerovam līdz šim nebija. Bet pierādījumus var būt varēs gūt Adžbogdo kalnos? Enerģētiska izlādēša­nās, kas periodiski plūst no Zemes iekšienes: vai var