2 — A. Saļimovs

būt vēl labāks pierādījums, ka dziļdziļi Zemē notiek kodolreakcijas!

Ozerovs sapurināja Tumovu aiz pleca.

—    Vai jau nolaižamies? — ģeofiziķis pamodās.

—    Vēl ne. Bet paklausies, kas man iešāvās prātā. — Ozerovs īsos vārdos pastāstīja par saviem apsvē­rumiem.

—    Tīrā fantāzija! — Tumovs žāvādamies sacīja. — Izstarojumu enerģija nokļūst uz Zemes tikai no kos­miskās telpas. No ārienes … Kāpēc mani modināji? Ta­gad vairs neaizmigšu… — Viņš neapmierināti pagro­zīja galvu un pēc brīža iekrācās atkal.

Ozerovs laiciņu skatījās caur logu, pēc tam iebāza kabatā apdzisušo pīpi, izņēma ādas vāciņos ieliktu pie­zīmju grāmatiņu un sāka rakstīt sīkiem, ķeburainiem burtiem, kas izskatījās pēc ķīļu rakstiem.

as

Misters Aloīzs Pigasters bija garš vīrs ar pliku pauri. Seja kalsnēja, sirmās uzacis nervozi raustījās, kad viņš runāja un smaidīja.

Viņš smaidīja allaž un vienmēr. Spoži mirdzēja mis­tera Pigastera zelta zobi, bet acis bija glūnīgas un pē- tīgi urbās sarunu biedrā.