Lidmašīna jau laidās lejup. Kuprainajās, zaļiem plankumiem klātajās kalnu nogāzēs bija redzamas gan šur, gan tur dzeltenas un baltas mājiņas. Tā bija Kobdo pilsēta — Mongolijas Tautas Republikas kāda rietumu rajona centrs.

m

—    Kungi, jūs varat braukt tūlīĻ_ — pie brokastu galda ļoti laipni sacīja Mongolijas Ārlietu ministrijas pārstāvis Zunduins Očirs.

Viņš bija sagaidījis ekspertus lidlaukā, atvadījis viņus uz viesnīcu un tagad kopā ar ciemiņiem sēdēja mazā restorāna paviljonā ar stikla sienām.

Kūpēja karsts plovs ar ābolu, plūmju un plāni sa­grieztu burkānu šķēlīšu piedevām. Vienkāršo azaidu papildināja īpatnējs skāba piena dzēriens — airans, Mongolijas siers un stipra, bieza tēja.

—    Man uzdots pavadīt jūs līdz Tonhilai, — Očirs turpināja. — Četrsimt kilometru no šejienes, pie Al- taja pakājes. Tur sastapsiet mūsu ģeologu Batsuru ar mašīnu, zirgu un kamieļu karavānu. Batsurs ir ekspertu komisijas loceklis. Viņš dosies kopā ar jums uz Adž­bogdo. Gribam pārbraukt ar mašīnām pāri Tamčdabas kalnu pārejai Mongolijas Altajā. Tur ir vecs, bet sen nolietots karavānu ceļš, kas ved uz Ķīnu. Ceļu neviens vairs lāgā nezina …