—     Mēs varot braukt kaut vai tūlīt, — Tumovs at­bildēja. — Bet man šķiet, ka vajadzētu mazliet atpūs­ties un doties ceļā rīt no rīta.

—    Ar ko mēs lidosim? — Pigasters piemiedza acis.

—     Mēs nelidosim, — Tumovs sacīja, liedams glāzē vēsu airanu. — Brauksim ar smagajām mašīnām, pēc tam jāsim ar kamieļiem, vēl pēc tam ar zirgiem un beidzot iesim kājām.

—    Jūs, protams, jokojat.

—    Ne prātā nav nācis …

—    Kungi, tad es protestēju, kategoriski protestēju. Šādos apstākļos izjuks visi mani plāni. Vajadzīgas lid­mašīnas, helikopteri, apvidus mašīnas. Un, kungi, ja jums to nav, Amerika visus šos satiksmes līdzekļus var piegādāt pēc divām trijām dienām.

—       Mister Pigaster, esmu ļoti noskumis, ka piedā­vātie satiksmes līdzekļi jums nav pa prātam, — an­gliski sacīja Očirs. — Esmu ļoti noskumis arī tāpēc, ka jūsu — Amerikas lidmašīnas un helikopteri, kas, bez šaubām, ir augstas kvalitātes, šeit Gobi tuksnesī būs tikpat nederīgi kā mūsējie. Viesmīlības dēļ ne­drīkstam riskēt. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka augstās ko­misijas locekļiem nokrīt kaut mats no galvas.

Tumovs nenocietās vieglītēm nepamirkšķinājis Ozerovam un neuzmetis skatienu Pigastera plikajam paurim.

—     Tur, tālajos dienvidos, — Očirs turpināja, — ple­šas tuksnesis, un tā vidū ir neapdzīvoti kalni. Tur nav ciematu, nav pat klejotāju nometņu, nav degvielu no­liktavu, nav lidlauku. Nemitīgie vēji, smilšu vētras ār­kārtīgi apgrūtina lidmašīnu nolaišanos un padara ne­iespējamu helikopteru izmantošanu.