—   Bet varbūt tuvuma tur tomēr ir ganu apmet­nes? — Pigasters atkal pasmīnēja.

3 -

33

A. Salimovs

—   Ganu apmetņu tur nav, — Batsurs sacīja. — Uz dienvidiem no Adžbogdo tagad ir pilnīgi izkaltis tuk­snesis. Pirms vairākiem desmitiem gadu tur vēl esot bi­jis ūdens. Pie vecā Ķīnas karavānu ceļa redzamas iz­žuvušas akas un avoti. Viss apgabals starp Mongolijas

Altaju un Ķīnas Tjanšanu nemitīgi ceļas augšup. Grunts­ūdeņi kļūst arvien dziļāki, avoti izzūd. Mūki nav pame­tuši klosteri tāpēc, ka būtu izbijušies no zemestrīces. Klosteri viņi varētu atjaunot. Izsīcis ūdens, pa veco karavānu ceļu neviens vairs nav jājis, un cilvēki klos­terī vairs nav iegriezušies. Zuduši arī ienākumi. Mūki aizgājuši…

—    Var jau būt, — Ozerovs sacīja, — tomēr zemes­trīce, kas izpostījusi klosteri, bijusi ļoti spēcīga. Sen­laiku celtnes. Būvētas pirms vairākiem gadsimtiem. Sa­gruvušas gandrīz visas. Saplaisājušas pat klintīs iz­kalto ceļļu sienas. To visu atjaunot nebūtu nemaz tik viegli, Lāgu lāgiem tur notiek ļoti stipras zemestrīces, kas saistītas ar kalnu grēdu pacelšanos. Gludie plato augstu kalnos liecina par laikiem, kad šeit vēl bijuši bezgalīgi līdzenumi. Tagad seno līdzenumu atliekas pa­cēlušās kādus trīs vai četrus kilometrus virs jūras līmeņa. Cilvēku acu priekšā norisinās Zemes garozas pārveidošanās. Senais kontinents, platforma, pār­vēršas par savu pretstatu — kalnu apgabalu. Ja šis pro­cess turpināsies, tas var beigties ar milzīgiem iegruvu- miem. Vidusāzijā atkal būs jūra un tikai visaugstāko kalnu grēdu virsotnes rēgosies virs ūdens tāpat kā sa­las mūsu ēras okeānos.