—    Veltas cerības!

—    Pirms deviņiem gadiem tur mitinājās kāds vien­tuļš mednieks, — sacīja Ozerovs. — Bet viņa mājoklis bija krietni tālāk uz dienvidiem, savus piecdesmit kilo­metrus no Adžbogdo.

—   Tas vientulis mums katrā ziņā jāapciemo, — Pi­gasters sarosījās.

—   Ja tikai viņš jau nebūs nomiris, — Tumovs no­rūca.

—    Tolaik viņš dzīvoja kopā ar kādu zēnu, — Oze­rovs turpināja. — Viņi mitinājās pamesta lamaistu klos­tera drupās. Mūki aizgājuši uz Ķīnu, bet vecais med­nieks laikam palicis sargāt klostera īpašumus.

—    Kāpēc tie mūki aizgājuši? — Pigasters ziņkāri jautāja, vērsdamies pie Batsura. — Jūsu valdība viņus izraidījusi?

—    Mūsu valdība mūkus nevajā. Diez vai Ulanba- torā kāds maz zināja, ka uz dienvidiem no Adžbogdo ir lamaistu klosteris. Tas klosteris pamests jau sen.

—   Jā, klosteris bija pamests gadus piecpadsmit pirms mūsu ierašanās tanī apvidū. Vecais mednieks stāstīja, ka mūki aizgājuši pēc kādas stipras zemes­trīces.

—    Vai tiešām tas vecis pilnīgā vientulībā bija pa­vadījis piecpadsmit gadus? — Pigasters neticīgi jau­tāja.

—    Laikam jau viņš šad tad aiziet un tiekas ar ci­tiem, — Ozerovs sacīja.% — Kur tad viņš būtu ņēmis to zēnu, kam, pēc izskata spriežot, bija tikai kādi astoņi gadi.